Ķērpji un koka arhitektūra – pārsteidzošās paralēles ar dabas milžiem
Ķērpjiem raksturīga augšanas vietu specializācija – daļa sugu dod priekšroku nokrišņu pasargātām virsmām. Uz koku stumbriem šādu vietu ir ļoti maz. Parasti kokiem viena puse ir pakļauta nokrišņiem un mitruma ietekmē dominē sūnas, bet ķērpjiem piemērotā “sausā zona” parasti nepārsniedz vien dažus kvadrātmetrus.
Koka ēkas šajā ziņā ir īpašs fenomens. To konstrukcijas rada daudz plašākas virsmas, kas pasargātas no tiešiem nokrišņiem. Tāpēc viena sena koka ēka var nodrošināt ķērpjiem līdzvērtīgu platību kā vairāki dižkoki. Novērtējot tikai piemēroto virsmu laukumu, viena koka ēka var būt pielīdzināma aptuveni 15 dižkokiem.
Protams, koka ēkas nekādā ziņā nevar pilnībā aizstāt kokus – tiem ir nozīmīga loma ne vien kā substrātam ķērpjiem, bet arī kā dzīves telpai citiem organismiem un to savstarpējai mijiedarbībai. Tomēr fakts, ka tradicionālās koka būves nodrošina unikālu un plašu ekoloģisko nišu retajām ķērpju sugām, uzsver to īpašo vietu ainavā un dabas daudzveidības saglabāšanā.
