Porodaedalea pini

Priežu cietpiepe, Porodaedalea pini (Brot.) Murrill
(syn. Phellinus pini (Brot.) Bondartsev & Singer)  

Sugas apraksts: daudzgadīgi, cieti, koksnaini augļķermeņi. Parasti ap 8-15 cm plati, bet reti var gadīties arī ievērojami lielāki (ap 40 cm plati augļķermeņi novēroti uz ļoti vecām priedēm Ādažu apkārtnē). Augļķermeņi sēdoši, parasti veido cepurītes, reti klājeniski. Cepurītes virspuse gaiši sarkanbrūna līdz melnbrūna, pie malas saraina, ar vecumu kļūst gluda, joslaina un rievaina; mala sarkanbrūna un ar īsiem sariņiem vai reizēm dzeltenbrūna un samtaina, noapaļota. Poru virsma gaiši brūna, poras ieapaļas līdz stūrainas, labirintveida, 1–3 uz mm, ar biezām starpsieniņām.   

Ekoloģija: aug priežu mežos uz dzīvām priedēm, parasti samērā augstu uz stumbra. Aug pa vienai, reti vairākas uz vienas priedes. Veci augļķermeņi (var sasniegt pat 50 gadu vecumu) apaug ar sūnām un ķērpjiem. Tipiski atrodama uz priedēm, kas sasniegušas 100 gadu vecumu un vairāk. Lielos priežu masīvos var gadīties arī uz jaunākām priedēm. Ļoti reti var būt uz priežu mirušās koksnes. Priežu cietpiepe ir samērā bieži sastopama visā Latvijas teritorijā. Eiropā konstatēta arī uz lapegles.        

Piemērotākie biotopi: Veci vai dabiski boreāli meži (9010*), Mežainas piejūras kāpas (2180), Purvaini meži (91D0*), Skujkoku meži uz osveida reljefa formām (9060). Reti var būt sastopama arī citos biotopos, kuros piemistrojumā aug lielas, vecas priedes, piemēram, Veci jaukti platlapju meži (9020*) vai Nogāžu un gravu meži (9180*). Priežu cietpiepe var augt arī jaunākos priežu mežos, kas vēl neatbilst biotopu kritērijiem - it īpaši tas raksturīgs lielos priežu masīvos, kur vecākas mežaudzes mijas ar jaunākām. Uz vecām priedēm var augt arī parkos, kapsētās un līdzīgās vietās. 

Līdzīgās sugas: priežu cietpiepe ir viena no retajām piepju sugām, kas aug uz dzīvu priežu stumbriem. Tā labi atpazīstama pēc labirintveida porām un brūnās krāsas.  

Apdraudējumi: mežizstrāde samazina sugai piemērotu dzīvotņu pieejamību.