Phellopilus nigrolimitatus

Melnsvītras cietpiepe, Phellopilus nigrolimitatus  (Romell) Niemelä, T. Wagner & M. Fisch.
(syn. Phellinus nigrolimitatus (Romell) Bourdot & Galzin)

Sugas apraksts: daudzgadīga piepe, kas veido gan cepurītes, gan var būt pilnībā klājeniska. Cepurītes augšpuse melnbrūna līdz dzeltenīgi vai sarkanbrūna, nelīdzena, var būt joslaina vai ar tumšākiem padziļinājumiem. Augošiem augļķermeņiem redzama dzeltena mala. Poru virsma gaiši kanēļbrūna, gluda, poras apaļas līdz stūrainas, sīkas, 5–7 uz 1 mm. Mīkstums tumši dzeltenbrūns vai oranžs, ar vienu vai vairākām melnām joslām, kas gareniskā griezumā redzamas kā smalkas melnas līnijas (labi saskatāmas ar lupu), korķveidīgs līdz mīksti šķiedrains. Stobriņu slānis pelēkbrūns, gaišāks nekā mīkstums. Jauni augļķermeņi var atgādināt gaiši brūnas, substrātam pieguļošas "pankūkas". Uz kritalām visbiežāk atrodams viens augļķermenis (līdz 5 x 10 x 4 cm) vai nelielas grupas, bet reti, optimālos apstākļos, var veidot lielas grupas ( ≥  10 augļķermeņi) vai liela izmēra klājeniskus augļķermeņus ( ≥ 20 cm platumā). 

Ekoloģija: aug uz vidēji līdz stipri satrūdējušām egļu kritalām. Ļoti reti - uz priedes. Citur konstatēta arī uz baltegles. Samērā reti sastopama visā Latvijas teritorijā. Biežāk konstatēta Vidzemē (Gaujas nacionālā parka apkārtnē) un Ziemeļkurzemē. Galvenokārt sastopama mitros (mitrs mikroklimats, pārplūstoši laukumi) skujkoku un jauktos mežos, nereti atrodama uz kritalām avotu, upīšu tuvumā. Mīl paslēpties kritalu apakšējā daļā un vecāku augļķermeņu cepurītes var apaugt ar sūnām, tādēļ var būt grūti ieraugāma.  

Piemērotākie biotopi: visbiežāk sastopama tādos biotopos kā mitri Veci vai dabiski boreāli meži (9010*) un Lakstaugiem bagāti egļu meži (9050), bet var būt sastopama arī citos mežos ar mitru mikroklimatu un egļu kritalām, piemēram, Nogāžu un gravu meži (9180*) un Veci jaukti platlapju meži (9020*). Izteikti mitros biotopos (piemēram, Aluviāli meži (91E0*), Staignāju meži (9080*)) būs sastopama perifērijā, kur ir nedaudz sausāki apstākļi un piemistrojumā aug egle, atrodamas egļu kritalas. Sugas novērojumi izteikti dominē pāraugušās un pieaugušās mežaudzēs (>100 gadus vecas). Galvenokārt damakšņos un vēros, retāk arī citos mežaudžu tipos - āreņi, kūdreņi, gāršas, dumbrāji, niedrāji. Tikusi konstatēta uz egļu kritalām kopā ar citām DMB specifiskajām sugām, tādām kā rožainā apmalpiepe, zvaigzņu baltene.  

Līdzīgās sugas: var sajaukt ar citām brūnas krāsas piepēm, kas aug uz egļu kritalām, piemēram, egļu sakņu piepi Heterobasidion parviporum vai smaržīgo sētaspiepi Gloeophyllum odoratum. Sugas noteikšanai jāpārbauda šķērsgriezums, meklējot melnsvītras cietpiepei raksturīgās melnās līnijas (ieraugāmas ar lupu). Jāatzīmē, ka melnās līnijas ir labāk ieraugāmas, nolaužot (nevis nogriežot) gabaliņu no piepes augļķermeņa. Melnsvītras cietpiepes konsistence ir pacieta, labi laužama. Piemēram, smaržīgā sētaspiepe ir vairāk gumijaina, grūti plēšama. Egļu sakņu piepes daudzgadīgie augļķermeņi viegli atdalās no substrāta, savukārt melnsvītras cietpiepei ir samērā viegli nolauzt nelielu gabaliņu, bet parasti nav iespējams noplēst visu augļķermeni. 

Apdraudējumi: mežizstrāde un mirušās koksnes izvākšana samazina sugai piemērotu dzīvotņu pieejamību. Sugu negatīvi var ietekmēt arī meliorācija un darbības, kas rada mikroklimata izmaiņas.