Hapalopilus croceus

Košā zeltpore, Hapalopilus croceus (Pers.) Donk

Sugas apraksts: viengadīgi, dzeltenīgi oranži augļķermeņi. Visbiežāk veido cepurīti, bet uz kritalām var būt arī klājeniski ar atliektu malu. Jaunie augļķermeņi ir sulīgi un gaļīgi, bet izžūstot saraujas, kļūst sausi un šķiedraini. Augļķermeņa izmērs: līdz 20 cm plats un 6 cm biezs pie pamatnes. Augļķermeņa izmērs var pārsniegt tipiskos 20 × 6 × 15 cm izmērus uz veciem substrātiem, ja apstākļi ir optimāli (lielu dimensiju ozoli, ilgstoša kolonija). Veci augļķermeņi (ziemā, nākamā gada pavasarī) kļūst blāvi, brūngani, mīkstums saglabājas oranži dzeltens, poru slānis - sveķains, sarkanīgi brūns. Uz augļķermeņa uzpilinot KOH šķīdumu, tas iekrāsojas ķiršsarkans.  

Ekoloģija: Latvijā košā zeltpore aug gandrīz vienīgi uz ozoliem, ļoti reti novērota arī uz liepas. Eiropā konstatēta arī uz kastaņas Castanea. Košā zeltpore ir saprotrofs (izraisa balto trupi) un vienlaikus vājš parazīts – tā var augt gan uz dzīviem, novājinātiem ozoliem (bieži bojājuma vietās, dobumos, uz stumbra pamatnes), gan uz stumbeņiem, sausokņiem vai kritalām. Spēja kolonizēt vēl dzīvus kokus ļauj micēlijam tur izdzīvot vairākas desmitgades un katru gadu veidot jaunus augļķermeņus. Košā zeltpore atrodama vietās, kur aug veci ozoli – mežos, parkos, alejās, arī uz atsevišķi augošiem ozoliem lauku ainavā vai parkveida situācijās. Latvijā konstatēta galvenokārt Vidzemē un Latgales ziemeļu daļā, retāk - Zemgalē un Kurzemē, ļoti reti - Latgales dienvidu daļā.  

Piemērotākie biotopi: meža un zālāju biotopi, kuros atrodami veci ozoli. Biežāk tādos biotopos kā - Parkveida pļavas un ganības (6530*), Ozolu meži (ozolu, liepu un skābaržu meži) (9160), Jaukti ozolu, gobu, ošu meži gar lielām upēm (91F0), Nogāžu un gravu meži (9180*), konstatēta arī biotopos Veci vai dabiski boreāli meži (9010*), Lakstaugiem bagāti egļu meži (9050), Veci jaukti platlapju meži (9020*), Sausi zālāji kaļķainās augsnēs (6210), Palieņu zālāji (6450) u.c. Biežāk konstatēta tādos mežaudžu tipos kā gārša, damaksnis, vēris, lielākoties pāraugušās un pieaugušās mežaudzēs, kas vecākas par 100 gadiem. 

Līdzīgās sugas: parastās sērpiepes Laetiporus sulphureus augļķermeņi ir plānāki, parasti aug ciešās grupās. Parastā sērpiepe neuzrāda purpursarkanu reakciju ar KOH.

Apdraudējumi: veco ozolu izzušana - mežizstrādes rezultātā vai dabiska veco koku bojāeja; biotopu kontinuitātes pārtraukums – nav jauno ozolu paaudzes, kas nodrošinātu ilgtermiņā piemērotu vidi sugai; parku un aleju kopšana, izzāģējot bojātus vai dobumainus kokus; urbanizācijas un infrastruktūras attīstības spiediens – ceļu, ēku vai citu objektu būvniecība, kas izraisa veco ozolu izciršanu vai bojāšanu.