Asterodon ferruginosus

Sarainā rūsassēne, Asterodon ferruginosus Pat.

Sugas apraksts: viengadīga klājeniska sēne ar oranžām līdz brūnām adatiņām un mīkstu, vatei līdzīgu pamatslāni. Jauns augļķermenis ir sākotnēji gaiši oranžs, rozīgs, vēlāk kļūst tumšāks, tam ir balta, šķiedraina mala (vēlāk tā kļūst mazāk pamanāma), adatiņas īsas. Var dominēt vatei līdzīgais pamatslānis un adatiņas redzamas tikai vietām. Rūsassēne uz piemērotas kritalas aug vairākus gadus un jaunais augļķermenis aug virsū uz pērnā augļķermeņa. Rudens sākumā labi redzama atšķirība starp jauno, gaišo slāni un tumšo vecāko slāni ar garām adatiņām.  Ja rūsassēne uz kritalas augusi vairākus gadus, šķērsgriezumā redzami vairāki adatiņu slāņi. Katra slāņa biezums ir ap 0,5 cm. 

Ekoloģija: reti sastopama suga. Tikai Latvijas austrumu daļā (Vidzemē, Latgalē un Sēlijā). Aug galvenokārt uz egļu kritalām vai veciem celmiem, ievērojami retāk - uz bērza un apses kritalām. Ārvalstīs konstatēta arī uz priežu kritalām. Biežāk sastopama uz kritalām vēlīnā sadalīšanās pakāpē. Parasti samērā nelieli augļķermeņi, kas atrodas kritalu apakšpusē, tuvu zemei, var būt pilnībā vai daļēji pārklāti ar pāri pāraugušām sūnu velēnām. Retāk jau no attāluma uz kritalu sāniem labi redzami lieli, koši rūsassēnes laukumi. Īpaši labvēlīgos apstākļos, ļoti retos gadījumos var veidot lielus klājienus - divu un vairāk metru garumā abās kritalas pusēs.

Piemērotākie biotopi: Veci vai dabiski boreāli meži (9010*) un Lakstaugiem bagāti egļu meži (9050), parasti mežos ar mitru mikroklimatu un daļēji mitriem apstākļiem (biotopā ir applūstoši vai purvaini laukumi). Var būt atrodama arī Purvainos mežos (91D0*), biotopa 2.variantam atbilstošās mežaudzēs. Var būt arī citos meža biotopos ar mitru mikroklimatu, daļēji mitriem apstākļiem, kuros piemistrojumā aug egle un atrodamas egļu kritalas, piemēram, Veci jaukti platlapju meži (9020*). Parasti atrodama ap 100 un vairāk gadus vecās mežaudzēs, labas kvalitātes meža biotopos, kuros lielā daudzumā pieejama mirusī koksne. Dažas reizes konstatēta arī jaunākās mežaudzēs (ap 70 gadus vecās egļu audzēs). Reti atrodama arī mežos, kur veiktas izlases cirtes, bet saglabājusies egļu mirusī koksne - visbiežāk tie ir lieli, daļēji satrūdējuši celmi. 

Līdzīgās sugas: ja ir atrasts neliels augļķermenis, ir iespējams sajaukt ar dzelteno īszobi Steccherinum ochraceum. Dzeltenā īszobe arī veido oranžas adatiņas, tās augļķermenim ir balta mala. Īszobe parasti sastopama uz lapu kokiem (stumbriem, zariem). Tomēr vecākām īszobēm baltā mala vairs nav redzama, tāpat īszobes ļoti reti var augt arī uz egles.  

Apdraudējumi: mežizstrāde (it īpaši kailcirtes) un meža meliorācija samazina sugai piemērotu dzīvotņu pieejamību.