Peltigera venosa

CR

Sugas apraksts: lapveida ķērpis ar līdz 3 cm platām vēdekļveida formas daivām, kuru galos izkārtojas 1-6 apaļi apotēciji, kuri atgādina podziņas. Apotēciji mitrumā oranžīgi, sausumā - tumši brūni. Apotēcijiem raksturīga kruzuļota apmale, kas atgādina kroni, vainadziņu. Pats ķērpis sausā stāvoklī pelekzaļš, mitrā koši zaļš. Herbarizējot kļūst brūns. Lapoņa apakšpuse balta, ar izteiktām melnām dzīslām, pie kuru pamatnes nereti atrodas cefalodijas - kārpveidīgi izaugumi, kuros atrodas zilaļģes Nostoc. Tām piemīt spēja uzņemt atmosfēras slāpekli, tādējādi nodrošinot papildu barības vielas ķērpim. Atšķirībā no citām peltīgeru sugām, šai nav rizīnu (saknēm līdzīgu struktūru, ar kuru palīdzību ķērpis piestiprinās pie substrāta), bet ir viens sasaistulis/pēda (angļu val. - hapter), ar kuru ķērpis viegli piestiprinās pie substrāta. Atbilstoši tam, tas nav cieši pieaudzis substrātam, bet ir samērā brīvs, vāji piestiprinājies.

Ekoloģija: epigeiska suga. Upju ielejās uz mitriem un slapjiem smilšakmens atsegumiem vai smilšainas augsnes, vēsās, ēnainās un mitrās vietās. Pēc ārvalstu pieredzes, var būt atrodama arī uz kaļķainas un barības vielām bagātas augsnes. Vispiemērotākās vietas ir ģeoloģiski seni, antropogēnās ietekmes maz skarti smilšakmens atsegumi, kuru virsmu sedz citi ķērpji un sūnas. Meklējot ķērpi, atsegumu sienas jāskata lēnām un rūpīgi, jo ķērpja krāsa viegli saplūst ar apkārtējo sūnu fonu. Apdzīvo bioloģiski augstvērtīgas teritorijas ar paaugstinātu mitruma līmeni gaisā, kas visbiežāk atbilst tādam Latvijā un Eiropas savienībā aizsargājamam biotopam, kā Smilšakmens atsegumi (8220). 

Piezīmes: dzīslaino peltīgeru var sajaukt ar kārpaino peltīgeru Peltigera apthosa, kas mitrā stāvoklī arī ir koši zaļa, tomēr tai ir rizīnas, kā arī melnas cefalodijas lapoņa virspusē (dzīslainajai peltīgerai cefalodijas atrodas lapoņa apakšpusē un nav rizīnu). Kārpainā peltīgera ir daudz biežāk sastopama suga. Var sajaukt arī ar baltdzīslu peltīgeru Peltigera leucophlebia, bet tai ir gaišākas dzīslas. 
Kāpinot dabas ekspertu un amatieru zināšanas, teorētiski sagaidāma jaunu atradņu atklāšana, tomēr sugas izplatību limitē smilšakmens atsegumu biotopu dabiskā sastopamība Latvijā.

Apdraudējumi: ūdens līmeņa regulējošas darbības upēs, kas appludina vai nosusina dzīvotnes; mežizstrāde atradņu tiešā tuvumā, kas izmaina apgaismojuma apstākļus; dabiski abiotiskās vides procesi, piemēram, erozija, aizaugšana; augsnes virskārtas bojāšana sugas atradnēs.  

Statuss: īpaši aizsargājama suga; sugas populācijas stāvoklis Latvijā novērtēts kā kritiski apdraudēts CR (stāvokļa vērtējums uz 2022. gadu). Latvijas Sarkanās grāmatas vēsturiskā kategorija - 1.  Vēsturiski Latvijā bijušas zināmas astoņas sugas atradnes, taču tikai divas no tām konstatētas pēdējos 50 gados –  Braslas ielejā Gaujas Nacionālajā parkā un dabas parkā Salacas ieleja. Nav zināms, vai atradnes Braslas upes ielejā vairs ir saglabājušās.